Image Image Image Image Image
Scroll to Top

To Top

Izstādes

02

okt
2013

In Izstādes
Kalendārs

By zuo

Ieva Kampe “Valkas meži”, personālizstāde

On 02, okt 2013 | In Izstādes, Kalendārs | By zuo

„Ir augusta vidus, pulkstenis ir seši un piecpadsmit minūtes no rīta. Es pamostos no baltā kaķa uzmācīgi draudzīgiem ņaudieniem; suns savukārt pat neatver acis uz šo aicinājumu mosties. Bet tomēr, mēs trijatā- es, baltais kaķis un melnais sunīts, ejam lejā brokastot. Visizsalkušākais vienmēr ir runcis, tam arī tiek pirmajam. Kamēr kaķīts murrādams tiesā brokastu graudiņus, vārās kafijas ūdens un tosterī cepās maizītes. Māja klusa, tik mierīga. Gar virtuves logu aizsteidzas viena no agrajām šūšanas ceha sievietēm. Kafija uzlieta, maizītes sasmērētas, arī kaķīts ir paēdis un tad nu mēs, atkal trijatā dodamies ārā. Runcis iet savās rīta gaitās, sunīts neatkāpdamies ne soli seko man uz dārzu. Aukstā rīta rasa uz pēdām pamodina vēl to prāta daļu kas snauda. Dārzā salasām svaigus pētersīļus un baziliku, ko likt uz brokastu siera- tomātu maizītes. Abas ar sunenīti beidzot dodamies brokastot, kaķis viedi sēž pie mājas stūra, gandrīz liekas, ka viņš patiešām prāto kaut ko.

Pirmais kafijas malks visgardākais. Svaigie, vēsie zaļumi arī ir tīra bauda. Un sunīts, ne acu nenolaiž no maizītēm. Katras maizītes pēdējais kumosiņš vienmēr sunīšam.

Pulkstenis ir gandrīz septiņi. Kāpju mašīnā un dodos ārpus vēl klusās pilsētas. Tikai pa kādam sētniekam mana uz ielām. Saule spīd siltā gaismā un žilbina acis. Pārbraucu pār sliedēm un esmu jau ne vairs pilsētā, bet pirms Sēļu kviešu laiku palagos. Pa kreisi no manis vienmēr ir viegla migliņa, ko caurspīd rīta saule, tāpēc tā nekad nav skumja. Braucot tālāk iekšā Sēļos, parasti caur ozoliem krīt pāris saules starmeši un vēsais rīta gaiss ir redzams tik labi, kā nevienā citā dienas stundā. Tad nāk ceļa posms aiz Sēļiem, kur paveras tāles- zilas, bet skaidras, tad vidējais plāns, kurā parasti ir pa kādam miglas vālam un visbeidzot priekšā mirdzošie graudu lauki, kas rīta gaismā izskatā sārti. Skaisti. Tik mierīgi. Nākamā pietura jau ir mežs. Kluss, bet dzīvs vienlaikus. Starp priedēm un eglēm gaiss vēl ir ļoti vēss, bet retie saules stari, kas tiek cauri zariem, ienes mežā siltu gaismu. Ar roku pieskaros melleņu mētrām un zinu, ka šis ir tas laiks, ko es septembrī vedīšu sev līdzi uz Rīgu; ne marinētās sēnes, ne ievārījumu burkas, bet gan tos visus mazos mirkļus, kas piepilda aprakstītos augusta rītus.

To arī es gribu stāstīt caur savām gleznām. Savus mazos lauku stāstus. Jā, ikdienā mēs visi varam būt pilsētnieki, bet nekad nedrīkst pazaudēt savu sakņu sajūtu.

Visas šeit redzamās gleznas ir manas vasaras piezīmes no laika, ko katru vasaru pavadu pie vecākiem Valkā. Starp citu, tieši tur ir visskaistākie un visspēcinošākie meži. Ne dabas takas, ne jūras trokšņainie šļaksti nevar tā sakārtot, kā divas stundas Valkas mežos.”

Ieva Kampe, 3.oktobris, 2013

Tags | , , ,